Artwork

Контент предоставлен Latvijas Radio. Весь контент подкастов, включая эпизоды, графику и описания подкастов, загружается и предоставляется непосредственно компанией Latvijas Radio или ее партнером по платформе подкастов. Если вы считаете, что кто-то использует вашу работу, защищенную авторским правом, без вашего разрешения, вы можете выполнить процедуру, описанную здесь https://ru.player.fm/legal.
Player FM - приложение для подкастов
Работайте офлайн с приложением Player FM !

Mākslas brīvība kā vārda brīvības izpausmes forma. Saruna ar Solvitu Kresi

29:30
 
Поделиться
 

Fetch error

Hmmm there seems to be a problem fetching this series right now. Last successful fetch was on June 18, 2024 20:06 (20d ago)

What now? This series will be checked again in the next hour. If you believe it should be working, please verify the publisher's feed link below is valid and includes actual episode links. You can contact support to request the feed be immediately fetched.

Manage episode 407747718 series 3529202
Контент предоставлен Latvijas Radio. Весь контент подкастов, включая эпизоды, графику и описания подкастов, загружается и предоставляется непосредственно компанией Latvijas Radio или ее партнером по платформе подкастов. Если вы считаете, что кто-то использует вашу работу, защищенную авторским правом, без вашего разрешения, вы можете выполнить процедуру, описанную здесь https://ru.player.fm/legal.
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mākslas zinātnieci Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi par mākslas brīvību kā vārda brīvības izpausmes formu, par padomju okupācijas perioda mākslas un kultūras uztveri mūsdienās, kā arī laikmetīgo mākslu un kara kontekstu. Izstāžu zālē "Zuzeum" izstāde "Kur lai paslēpjās?" par padomju periodu uzjunda jautājumu par to, ko darīt un kā no jauna paskatīties uz padomju okupācijas laika mākslu. Līdzīgi kā mēs rekonstruējam šo vēstures periodu arī mūsdienu mākslā. Un, piemēram, Latvijas sabiedrisko mediju portālā skandāls par karikatūru publikāciju kara kontekstā liek mums uzdod arī jautājumu par mākslinieka vārda un mākslas brīvību un atbildību. Tu savulaik grāmatā "Deviņdesmitie" veidoji sarunu ar Edgaru Vērpi, Miervaldi Poli, kas saucās "Iekāpt no viena kuģa otrā". Domājot tagad par padomju un postpadomju mākslu, nozīmētu no tā kuģa, kurā viņi toreiz pārkāpa, kāpt atpakaļ, vai kā mēs to varētu nosaukt? Kas ir tas process, kurā mēs šobrīd atrodamies? Solvita Krese: 2005. gadā es taisīju tādu izstādi, kas saucās "Robežpārkāpēji", kur tieši tas, ko tu saki - pārkāpt no viena kuģa otrā. Mēs mēģinām izsekot tieši tai robežas pārkāpšanai gan tādā fiziskā veidā, gan tādā emocionālā veidā, gan tādā konceptuālā veidā. Apskatot to mākslinieku paaudzi, ko pārstāv Kristaps Ģelzis vai Aija Zariņa, vai Miervaldis Polis, kas vecākas paaudzes pārstāvis. Visa šī "robežpārkāpēju paaudze", kas ir gan Pētersons, Tillbergs, Breže, kuri ienāca ar jauniem vēstījumiem, ar jaunām kaut kādām izpausmes formām, kas padomju laikā īpaši nebija akceptētas, jo tad dominēja sociālistiskais reālisms. Bet viņi tajā laikā sāka burtiski pārkāpt robežas, proti, brauca uz ārzemēm, arī veidoja pirmās izstādes, un notika kontaktu veidošana ar ārvalstīm. Bet man liekas, ka viss šis postpadomju periods ir jāskata arī tieši no šī dekolonizācijas aspekta, no dekolonizācijas skatupunkta, jo, kamēr mēs neatbrīvojāmies no šī postkoloniālā mantojuma, tikmēr arī mēs nevaram izdarīt nekādus soļus uz priekšu. Un tas īstenībā ir tas, ar ko Mākslas centrs, mēs nodarbojamies jau gandrīz 20 gadus. Mums ar kolēģiem zinātniskās konferencēs tieši deviņdesmitajos, divtūkstošo sākumā bija lielas debates, vai vispār mēs drīkstam lietot jēdzienu postkoloniālais, ka tas tomēr ir termins, kas radies pilnīgi citā kontekstā un kā mēs tagad viņu tā piemērojam, ka mums jādomā kaut kas pilnīgi cits. Bet mēs apliecinājām, ka visas pazīmes liecina par to, ka mēs šo terminu varam lietot. Tātad mums jāiet cauri šim dekolonizācijas procesam ļoti mērķtiecīgi, nevis norobežojoties no šīs vēstures, bet arī atskatoties uz viņu, kā iziet cauri un dekolonizēt viņu, prasīt atpakaļ tos mākslinieku vārdus, kas pieder mums, nevis kaut kādai abstraktai Padomju Savienībai, kas ir ielikta krievu kultūras kontekstā vai padomju kultūras kontekstā. Un arī skatīties uz tām sekām, ar ko mēs patreiz saskaramies, ko ir radījis šis padomju režīms, un būt apzinātiem par to, no kā tas nāk un kāpēc mēs esam šeit, kur mēs esam, no kurienes tās kājas aug un kā mēs esam nonākuši un kādas saistības ar mūsu pagātni. Tu nevari arī pārkāpt no viena kuģa otrā vispār aizmirstot, kas tad bija ar to pirmo kuģi, tev ir jāmācās no tām kļūdām vai jāsaprot, kādi apstākļu kopumu ir radījuši tās sekas, kurās mēs esam patreiz. Kas ir tās tendences, cēloņi, kāpēc tā notiek? Ja ir šāda veida izstādes un tās parādās arvien biežāk, arī tas kino ienāk, ko iesākt ar to laikmetu un kā viņu paskaidrot. Solvita Krese: Man liekas ir vajadzīgs viņu pārinterpretēt un pārskatīt, jo ja tas ir vienkārši kā tāda aizslēgta lāde, tur ir daudz lielāks risks, ka tas kaut kādā brīdī detonē un ienāk... Kā pārinterpretēt, piemēram, Miervalža Poļa gleznoto Ļeņinu? Viņš gan pats ir sniedzis atbildi uz to, sakot, ka viņš var labi uzgleznot gan kaķi, zaķi, gan Ļeņinu. Solvita Krese: Ja es būtu kurators, droši vien viņu izstādītu kopā ar viņa perfekti gleznotajiem tiem pekiniešu sunīšiem, kas, man liekas, ir viens no maniem mīļākajiem darbiem. Man liekas, ka tieši caur šo dekonstrukciju, tieši liekot Ļeņinu blakus Poļa gleznotajam sunītim un vienkārši vadot to naratīvu tā, ka tie ir viņa pasūtījuma portreti un tas ir tikpat labi suns, cik Ļeņins. Un, protams, tam visam vajadzīgs komentārs. Tā kā mēs patreiz strādājam ar ļoti daudzām jaunām lietām, šī diskursīvā telpa ir mainījusies gan attiecībā pret šo koloniālo mantojumu, gan pret arī, teiksim, feminisma aspektiem, kā mēs skatāmies mūsdienās atšķirīgi no pagātnes. Mēs varam izstādīt jebko no pagātnes, bet viņu ir vajadzīgs kontekstualizēt un skaidrot, veidot kaut kādu ietvaru. Es atkal tur neredzu nekādas bažas, es drīzāk redzu, ka tas ir labi, ka cilvēki uz to atskatās, bet svarīgi ir, kā to dara, lai tas nav tāda nostalģiska jūsma par vecajiem laikiem, bet lai tas tiešām ir dekonstruējuši, dekolonizējošs aspekts, ka izjauc pa detaļām un paskatās, no kā tad tā pagātne sastāv. Solvita Krese ir mākslas zinātniece, studējusi mākslas zinātni Latvijas Mākslas akadēmijā un kultūras menedžmentu Marsela Hiktera institūtā. 2000. gadā izveidoja Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, bijusi iniciatore un kuratore vērienīgiem starptautiskiem mākslas projektiem. Kopš 2009. gada rīko laikmetīgās mākslas festivālu "Survival Kit". Solvita Krese ir vairāku mākslas pētniecības rakstu, mākslas izstāžu, mākslinieku katalogu tekstu autore. Viņas profesionālās intereses ir saistītas ar mākslas un urbānās vides attiecībām, mākslas sociāli politisko kontekstu, kā arī Latvijas laikmetīgās mākslas mantojuma apzināšanu un popularizēšanu.
  continue reading

125 эпизодов

Artwork
iconПоделиться
 

Fetch error

Hmmm there seems to be a problem fetching this series right now. Last successful fetch was on June 18, 2024 20:06 (20d ago)

What now? This series will be checked again in the next hour. If you believe it should be working, please verify the publisher's feed link below is valid and includes actual episode links. You can contact support to request the feed be immediately fetched.

Manage episode 407747718 series 3529202
Контент предоставлен Latvijas Radio. Весь контент подкастов, включая эпизоды, графику и описания подкастов, загружается и предоставляется непосредственно компанией Latvijas Radio или ее партнером по платформе подкастов. Если вы считаете, что кто-то использует вашу работу, защищенную авторским правом, без вашего разрешения, вы можете выполнить процедуру, описанную здесь https://ru.player.fm/legal.
Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mākslas zinātnieci Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi par mākslas brīvību kā vārda brīvības izpausmes formu, par padomju okupācijas perioda mākslas un kultūras uztveri mūsdienās, kā arī laikmetīgo mākslu un kara kontekstu. Izstāžu zālē "Zuzeum" izstāde "Kur lai paslēpjās?" par padomju periodu uzjunda jautājumu par to, ko darīt un kā no jauna paskatīties uz padomju okupācijas laika mākslu. Līdzīgi kā mēs rekonstruējam šo vēstures periodu arī mūsdienu mākslā. Un, piemēram, Latvijas sabiedrisko mediju portālā skandāls par karikatūru publikāciju kara kontekstā liek mums uzdod arī jautājumu par mākslinieka vārda un mākslas brīvību un atbildību. Tu savulaik grāmatā "Deviņdesmitie" veidoji sarunu ar Edgaru Vērpi, Miervaldi Poli, kas saucās "Iekāpt no viena kuģa otrā". Domājot tagad par padomju un postpadomju mākslu, nozīmētu no tā kuģa, kurā viņi toreiz pārkāpa, kāpt atpakaļ, vai kā mēs to varētu nosaukt? Kas ir tas process, kurā mēs šobrīd atrodamies? Solvita Krese: 2005. gadā es taisīju tādu izstādi, kas saucās "Robežpārkāpēji", kur tieši tas, ko tu saki - pārkāpt no viena kuģa otrā. Mēs mēģinām izsekot tieši tai robežas pārkāpšanai gan tādā fiziskā veidā, gan tādā emocionālā veidā, gan tādā konceptuālā veidā. Apskatot to mākslinieku paaudzi, ko pārstāv Kristaps Ģelzis vai Aija Zariņa, vai Miervaldis Polis, kas vecākas paaudzes pārstāvis. Visa šī "robežpārkāpēju paaudze", kas ir gan Pētersons, Tillbergs, Breže, kuri ienāca ar jauniem vēstījumiem, ar jaunām kaut kādām izpausmes formām, kas padomju laikā īpaši nebija akceptētas, jo tad dominēja sociālistiskais reālisms. Bet viņi tajā laikā sāka burtiski pārkāpt robežas, proti, brauca uz ārzemēm, arī veidoja pirmās izstādes, un notika kontaktu veidošana ar ārvalstīm. Bet man liekas, ka viss šis postpadomju periods ir jāskata arī tieši no šī dekolonizācijas aspekta, no dekolonizācijas skatupunkta, jo, kamēr mēs neatbrīvojāmies no šī postkoloniālā mantojuma, tikmēr arī mēs nevaram izdarīt nekādus soļus uz priekšu. Un tas īstenībā ir tas, ar ko Mākslas centrs, mēs nodarbojamies jau gandrīz 20 gadus. Mums ar kolēģiem zinātniskās konferencēs tieši deviņdesmitajos, divtūkstošo sākumā bija lielas debates, vai vispār mēs drīkstam lietot jēdzienu postkoloniālais, ka tas tomēr ir termins, kas radies pilnīgi citā kontekstā un kā mēs tagad viņu tā piemērojam, ka mums jādomā kaut kas pilnīgi cits. Bet mēs apliecinājām, ka visas pazīmes liecina par to, ka mēs šo terminu varam lietot. Tātad mums jāiet cauri šim dekolonizācijas procesam ļoti mērķtiecīgi, nevis norobežojoties no šīs vēstures, bet arī atskatoties uz viņu, kā iziet cauri un dekolonizēt viņu, prasīt atpakaļ tos mākslinieku vārdus, kas pieder mums, nevis kaut kādai abstraktai Padomju Savienībai, kas ir ielikta krievu kultūras kontekstā vai padomju kultūras kontekstā. Un arī skatīties uz tām sekām, ar ko mēs patreiz saskaramies, ko ir radījis šis padomju režīms, un būt apzinātiem par to, no kā tas nāk un kāpēc mēs esam šeit, kur mēs esam, no kurienes tās kājas aug un kā mēs esam nonākuši un kādas saistības ar mūsu pagātni. Tu nevari arī pārkāpt no viena kuģa otrā vispār aizmirstot, kas tad bija ar to pirmo kuģi, tev ir jāmācās no tām kļūdām vai jāsaprot, kādi apstākļu kopumu ir radījuši tās sekas, kurās mēs esam patreiz. Kas ir tās tendences, cēloņi, kāpēc tā notiek? Ja ir šāda veida izstādes un tās parādās arvien biežāk, arī tas kino ienāk, ko iesākt ar to laikmetu un kā viņu paskaidrot. Solvita Krese: Man liekas ir vajadzīgs viņu pārinterpretēt un pārskatīt, jo ja tas ir vienkārši kā tāda aizslēgta lāde, tur ir daudz lielāks risks, ka tas kaut kādā brīdī detonē un ienāk... Kā pārinterpretēt, piemēram, Miervalža Poļa gleznoto Ļeņinu? Viņš gan pats ir sniedzis atbildi uz to, sakot, ka viņš var labi uzgleznot gan kaķi, zaķi, gan Ļeņinu. Solvita Krese: Ja es būtu kurators, droši vien viņu izstādītu kopā ar viņa perfekti gleznotajiem tiem pekiniešu sunīšiem, kas, man liekas, ir viens no maniem mīļākajiem darbiem. Man liekas, ka tieši caur šo dekonstrukciju, tieši liekot Ļeņinu blakus Poļa gleznotajam sunītim un vienkārši vadot to naratīvu tā, ka tie ir viņa pasūtījuma portreti un tas ir tikpat labi suns, cik Ļeņins. Un, protams, tam visam vajadzīgs komentārs. Tā kā mēs patreiz strādājam ar ļoti daudzām jaunām lietām, šī diskursīvā telpa ir mainījusies gan attiecībā pret šo koloniālo mantojumu, gan pret arī, teiksim, feminisma aspektiem, kā mēs skatāmies mūsdienās atšķirīgi no pagātnes. Mēs varam izstādīt jebko no pagātnes, bet viņu ir vajadzīgs kontekstualizēt un skaidrot, veidot kaut kādu ietvaru. Es atkal tur neredzu nekādas bažas, es drīzāk redzu, ka tas ir labi, ka cilvēki uz to atskatās, bet svarīgi ir, kā to dara, lai tas nav tāda nostalģiska jūsma par vecajiem laikiem, bet lai tas tiešām ir dekonstruējuši, dekolonizējošs aspekts, ka izjauc pa detaļām un paskatās, no kā tad tā pagātne sastāv. Solvita Krese ir mākslas zinātniece, studējusi mākslas zinātni Latvijas Mākslas akadēmijā un kultūras menedžmentu Marsela Hiktera institūtā. 2000. gadā izveidoja Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, bijusi iniciatore un kuratore vērienīgiem starptautiskiem mākslas projektiem. Kopš 2009. gada rīko laikmetīgās mākslas festivālu "Survival Kit". Solvita Krese ir vairāku mākslas pētniecības rakstu, mākslas izstāžu, mākslinieku katalogu tekstu autore. Viņas profesionālās intereses ir saistītas ar mākslas un urbānās vides attiecībām, mākslas sociāli politisko kontekstu, kā arī Latvijas laikmetīgās mākslas mantojuma apzināšanu un popularizēšanu.
  continue reading

125 эпизодов

Все серии

×
 
Loading …

Добро пожаловать в Player FM!

Player FM сканирует Интернет в поисках высококачественных подкастов, чтобы вы могли наслаждаться ими прямо сейчас. Это лучшее приложение для подкастов, которое работает на Android, iPhone и веб-странице. Зарегистрируйтесь, чтобы синхронизировать подписки на разных устройствах.

 

Краткое руководство