Vienalga esam vieni paši. Saruna ar ukraiņu režisoru Jevhenu Titarenko

Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ukraiņu kino režisoru Jevhenu Titarenko, kurš vairāk nekā desmit gadus filmē karadarbību Ukrainā. Saruna par to, ko, filmējot karu Ukrainā, var saprast par karu un tā izmaiņām, par dronu karu un pēckara izmaiņām. Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 900 dienas, kopš kara sākuma tiek runāts arī par to, ka šis karš mainīja Ukrainā arī priekšstatus par to, kas ir karš. Prognozes, kad un kādā kontekstā tas beigsies, ir dažādas, sākot no tā, ka pat šogad vai nākamajā gadā. Raidījuma viesis ukraiņu kino režisors Jevhens Titarenko, kurš iepriekš veidojis filmu "Austrumu fronte" par kādu mediķu grupu Ukrainā, kas dodas pēc ievainotajiem, tagad kopā ar dronu kareivju grupu veido filmu "Nāve nav". Mēs nolēmām sarunāties angliski, jo Ukrainā publiskajā telpā neviens nerunā krieviski. Jevhens Titarenko: Jā, varbūt tikai virtuvē kāds vēl sarunājas krieviski… Un reizēm privātās sarunās mēs izmantojam to mirušo dialektu, lai ātri kaut ko paskaidrotu. Taču Ukrainā mēs runājam ukrainiski vai angliski, vāciski vai kā vien vēlaties, tikai ne krieviski. Šīs radikālās pārmaiņas strauji notika pēc tam, kad sākās karš? Jevhens Titarenko: Nē. Tās notika pirms kādiem 12 gadiem. Tika pieņemts likums, ka visam televīzijas, valsts televīzijas saturam un visām valdības lietām jābūt valsts valodā, ukraiņu valodā. Un… visiem veikaliem, tirgum, visam jābūt ukrainiski. Cik gadus tu jau filmē karu? Kopš 2014. gada vai jau iepriekš? Jevhens Titarenko: Nē, kopš pirmo reizi ieraudzīju karu 2014. gadā. Kā vispār ir iespējams patiešām notvert karu kinolentē? Jevhens Titarenko: Zini, kā teica Roberts Kapa: "Ja tavas fotogrāfijas nav gana labas… …pieej tuvāk." Jevhens Titarenko: Jā, pieej tuvāk. Iespējams, es šo padomu esmu uztvēris ļoti konkrēti, bet, nu, jā… Kad tu kā pasīvs novērotājs ierodies frontē, pozīcijās… Kā žurnālists, piemēram… Tas ir viens uzticības līmenis – nulles uzticības līmenis. Bet, kad tu dzīvo ar šiem cilvēkiem tranšejās, pozīcijās, palīdzi viņiem, dari visu, ko viņi – tas ir pilnīgi kas cits. Jo tu esi tādos pašos apstākļos. Un tas jau ir cits uzticības līmenis. Nu, un tā es strādāju, tā es uzņemu filmas. (..) Kāda tagad ir dzīve Kijivā? Ko tu sauc par normālu dzīvi Kijivā? Jevhens Titarenko: Piemēram, elektrība mums ir 3–6 stundas dienā. Ir elektrības pārtraukumi, jo Krievija izpostījusi mūsu energosistēmu. Un mums ir tiešā līnija ar elektroenerģijas uzņēmuma klientu servisu, viņu aplikācijā ir informācija. Šī ir pelēkā zona: varbūt būs elektrība, varbūt ne. Melnā zona: pilnīgi noteikti nebūs elektrības. Un no diviem līdz trijiem jums noteikti būs viena stunda elektrības. Tā mēs dzīvojam. Taču vienalga… nezinu… Dažas minūtes pēc gaisa uzbrukuma bērni iet uz skolu pāri tai bedrei zemē. Sievietes iet uz manikīra salonu, un procedūra tiek pabeigta pazemes autostāvvietā. Tāpēc, ka var redzēt: kaut kas lido mūsu virzienā. Visi piemērojas. Visam var piemēroties. Cilvēki ir spējīgi piemēroties jebkam. Taču… mēs joprojām dzīvojam. Joprojām esam laimīgi, joprojām smaidām, satiekam draugus. Dzīve rit tāpat, tikai apstākļi ir citi. Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 900 dienas. Latvijā mēs bieži sakām, ka Ukraiņi cīnās arī par mums. Ko, tavuprāt, ārzemēs nekādi nav iespējams saprast? Jevhens Titarenko: Nu, pirmām kārtām ir jāsaprot tas, ka tās nav 900 dienas, viss sākās jau 2014. gadā. Un, ja mēs vēl precīzāk paraugāmies uz to visu, vienmēr mums ir bijušas problēmas ar šo kaimiņu. Tas tā bijis jau gadu simtiem. …Nezinu, pārsvarā visi… Kad tu dzīvo normālā valstī, normālā vietā, kur likumi darbojas, kur tu uzticies saviem policistiem, uzticies politiķiem. Varbūt ne visiem, un tomēr… Iztēloties, ka kaut kas var mainīties tā vienā mirklī – to nav iespējams iztēloties, jo visiem liekas, ka visādas nelaimes notiek ar citiem cilvēkiem, nevis ar mani. Daudzi ukraiņi domāja: viss ir kārtībā, tās visas ir kaut kādas politiskas padarīšanas, sazvērestības teorijas un citas blēņas. Taču, kad raķete trāpa tavā mājā, kaimiņu mājā vai tavā ielā, visi maina savas domas, pārstāj būt tik gudri un domāt, ka viņi visu saprot, sāk klausīties, kur lidos nākamā raķete. Gaisa uzbrukumi vien ir visu mainījuši, visu civiliedzīvotāju perspektīvu. Viņi jūt, ka tas nav tikai kara zonā, tas var notikt šeit pat ar mani, manu ģimeni. Un tad iestājas panika. Panika, jo visiem ir daudz laika sagatavoties. Jūsu valstī jums ir laiks izrakt tranšejas. Septiņas, desmit tranšeju līnijas, lai aizstāvētos no krieviem. Laiks ir visiem, jautājums, kā šo laiku izmanto? (..) Bulgāru žurnālists Kristo Grozovs, man šķiet, pirms nedēļas vai divām intervijā ukraiņu žurnālistam Gordonam teica, ka karš beigsies varbūt šogad vai varbūt pēc pusgada… Jevhens Titarenko: Vai varbūt pēc diviem gadiem vai sazin kad! Pēc desmit gadiem. Jevhens Titarenko: Tas noder abonentiem, lai iegūtu vairāk abonentu, kaut kas ir jāsaka visu laiku. Tev jābūt ekspertam no rīta līdz vakaram. Tā ir tāda abonentu pasaule. Taču īstajā dzīvē… protams… Es iedvesmojos… Es biju Aušvicā, un tai vietā, kur bija tie pelni, cilvēku pelni… Tur bija tāds uzraksts: "Tas, kurš neatceras savu vēsturi… tas to atkārtos." Jevhens Titarenko: Tas to piedzīvos atkal un atkal, un atkal. Un… Nekādu norunu. Mēs neko tur nevaram darīt, varam vienīgi aizstāvēties. Kā tas beigsies? Nezinu, varbūt… būs kāds Čemberlens, kurš būs tik naivs un teiks: "Man taču ir nolīgums!" Un visa Eiropas Savienība teiks: "Brīnišķīgi! Oho, lieliski!" Tomēr mēs taču zinām, kas nāca pēc Čemberlena. Un es nezinu, varbūt… Redzi, es tiešām ļoti novērtēju visas valstis, kas mums palīdz, sūta munīciju un citu palīdzību, raķetes. Tomēr mēs vienalga esam vieni paši. Esam vieni paši, neviens nenāks mums palīdzēt, neviens negrib sūtīt savus karavīrus. Jo varbūt tas ir slikti politikai, nāk vēlēšanas… Tas viss ir saistīts ar reitingiem. Taču… Domā, ka mēs pie tā agri vai vēlu nonāksim, ka Eiropa, Rietumu pasaule sūtīs savus karavīrus? Jevhens Titarenko: Man šķiet, cilvēki vēl prātos: varbūt mēs nāksim, varbūt ne… Bet mēs jau esam zaudējuši daudz cilvēku, milzīgu daudzumu cilvēku kopš 2014. gada. Dzejniekus, kinorežisorus, operatorus, aktierus, inženierus, visspožākos Ukrainas prātus, labāko paaudzi. Tomēr Krievija joprojām turpina, joprojām turpina. Un dažkārt manā bērnībā, lai aizstāvētos, tu pasauci palīgā draugus – citus puišus. Un kopā tu vari apturēt tos puišus, kas tev nāk virsū ar nažiem, grib atņemt tavas mantas. Tas ir tāpat kā bērnībā… tikai citā mērogā. Un reizēm tu viens pats neko nevari izdarīt. Visi tev stāv aiz muguras un dod padomus: "Vecīt, re, kur nazis, ņem nazi! Dur viņam ar nazi! Re, kur raķete, re, kur automāti. Ņemiet automātus!" Tomēr mēs joprojām esam vieni. Saproti? Joprojām esam vieni, un varbūt, ja kāda valsts atsūtītu mums savus karavīrus – tie varētu būt tikai 2000 cilvēki, taču tas varētu iedvesmot. Mēs nerunājam tikai par vīriešu vai sieviešu daudzumu, runa ir par simboliem. Tāpat kā Kurskas ofensīva – simbolisks solis, kas deva cerības. "Oho!" Tas bija tāds "oho efekts", pacēla garastāvokli. Jevhens Titarenko ir dzimis 1988. gadā Odesā, Ukrainā un 2009. gadā absolvējis Mikolaičikas vizuālās mākslas institūtu, specializējies filmu un televīzijas režijā. Līdz 2014. gadam viņam bija savs filmu ražošanas uzņēmums un kino skola Krimā. Kad 2014. gadā sākās Krievijas īstenotā tā saucamā "Krimas pagaidu operācija", viņš pameta pameta savu uzņēmumu un Krimu un devās uz fronti kā dokumentālo filmu režisors. 2020. gadā iznāca viņa filma "Karš miera labad", 2023. gadā - filma "Austrumu fronte", kuru režisors veidoja kopā ar režisoru Vitāliju Manski. Šobrīd viņš strādā pie savas jaunās filmas "Nāve nav", kas vēstīs par ukraiņu dronu brigādi.